Vācijā cenšas novērst jaunatnes radikalizēšanos

Latvijas Radio analītika

Vai iespējams ar runāšanu un pārliecināšanu likt mainīt domas jaunietim, kurš grasās doties karot uz "Islāma valsti"? Vācijas integrācijas iestādes uzskata, ka tas ir vismaz jāmēģina darīt. Par reliģiskajiem fanātiķiem parasti nekļūst laimīgi cilvēki – tie bieži ir jaunieši, kurus nomāc vientulība un sarežģījumi ģimenē, un dažkārt viņiem nav vajadzīgi ne ieroči, ne terora akti, bet gan tikai kāds, kurš velta mazliet uzmanības

.Kā liecina drošības dienestu aplēses, ekstrēmistu organizācijai “Islāma valsts”, kas kontrolē daļu Irākas un Sīrijas, pievienojušies jau ap pieciem tūkstošiem Eiropas Savienības pilsoņu. Īpaši daudzi no viņiem – šobrīd jau vismaz sešsimt piecdesmit – nāk no Vācijas. Lai pretdarbotos tam, ka arvien vairāk vācu jauniešu pievienojas radikālajam islamam, Nordreinas-Vestfālenes federālās zemes lielākajās pilsētās pērn uzsākts prevencijas projekts ar nosaukumu “Ceļarādītājs”.

Ja drauga, klasesbiedra, tuvinieka vai kaimiņa uzvedībā manītas pārmaiņas, kas rada aizdomas par radikalizēšanos, par to var anonīmi ziņot projekta pārstāvjiem. Projekta darbinieki viņus uzrunā un cenšas mainīt viņu domas. Tā valsts iestādes mēģina apkarot vardarbīgo reliģisko fanātismu jau pašā saknē, skaidro integrācijas speciāliste Koleta Manemanne, kura atbildīga par projekta īstenošanu Bonnā.

“Praktiski tas izskatās tā, ka projekta darbinieki - turku izcelsmes sieviete un marokāņu izcelsmes vīrietis, abi islāmticīgi un ar ļoti labu reliģisko izglītību, abi labi pazīst jauniešu un skolu vidi - darbojas kā kontaktpersonas. Pie viņiem var vērsties jebkurā jautājumā. Piemēram, zvana māte, kura nobažījusies par savu dēlu, jo atklājusi kaut ko aizdomīgu viņa datorā vai manījusi pārmaiņas uzvedībā. Vai arī skolotāja, kura redz, ka skolēns uzvedas savādi, bet nav droša, vai viņš vienkārši ir reliģiozs vai radikalizējies,” stāsta Koleta Manemanne.

Motīvi, kas pamudina jauniešus iesaistīties radikālos islāma grupējumos, ne vienmēr ir reliģiski, lai gan šādu iespaidu cenšas radīt paši ekstrēmisti. Par islāma fanātiķiem daudzi kļūst, lai risinātu savas personīgās problēmas, dažkārt paši to ne vienmēr līdz galam apzinādamies.

"Ļoti daudziem no tiem jauniešiem, kuri radikalizējas, vai nu ir sarežģījumi ģimenē vai arī sliktas attiecības ar saviem vienaudžiem. Viņi jūtas vientuļi, nepietiekami atzīti. Viņi vēlas piederēt grupai, kas uzskatītu viņus par labiem un vērtīgiem. Patiesībā tas, pēc kā viņi tiecas, ir gluži tas pats, ko vēlas visi jaunieši.

Arī jebkurš pieaugušais to vēlas. Taču šiem jaunajiem cilvēkiem viņu meklējumos kaut kas ir nogājis greizi. Un tad ekstrēmistu idejas, izplatītas caur internetu, ar „YouTube” klipiem vai pasākumos, piedāvā pievilcīgu risinājumu viņu problēmām. Ekstrēmisti, vilinot sekotājus, izmanto ļoti reliģiskus argumentus. Islāmā augsti izglītotie musulmaņi par to, kas tur tiek sludināts, saka: “Tas nav islāms! Tā nav islāma teoloģija!” Islāma idejas tiek pasniegtas sagrozītā veidā, un vienīgais nolūks ir piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tie jaunieši, kas kļūst par radikāļiem, patiesībā nedara to tādēļ, ka būtu jūsmīgi ticīgie. Ekstrēmismam viņi pievēršas, jo viņiem trūkst profesionālo perspektīvu, viņus nomāc problēmas mājās. Tas ir patiesais motivācijas avots,” skaidro Manemanne.

Par ko ar šiem jauniešiem runā “Ceļarādītāja” darbinieki? Un vai tiešām ar runāšanu var ietekmēt kādu, kurš jau pievienojies “Islāma valstij”, devies karot uz Sīriju un varbūt jau plāno terora aktus? Noteikti nē. Šādā stadijā runāt ir par vēlu, atzīst Manemanne. Lai gan palielinās tādu cilvēku skaits, kuri, jau kādu laiku pavadījuši "Islāma valstī", atkal vēlas atgriezties mājās un saraut visas saites ar ekstrēmistu organizāciju, pie šāda lēmuma viņi var nonākt tikai paši. Tad, kad pārliecinājušies, kas patiesībā ir šī organizācija. Kad sapratuši, ka viņi ir nekas vairāk kā rīks tās rokās, un tikpat zvērīgi, kā šie ekstrēmisti izrīkojas ar saviem “ienaidniekiem”, var reiz izrīkoties arī ar viņiem pašiem. Taču tos, kas vēl nav nonākuši līdz reālai darbībai radikālajos grupējumos, var no tā atturēt, iedziļinoties viņu problēmās, pārliecināta integrācijas speciāliste.

„ Vissvarīgākais ir runāt. Uzturēt sarunu gan ar jauniešiem, gan viņu vecākiem. Tai nav noteikti jābūt reliģiska satura sarunai. Reliģija galu galā nav galvenais ekstrēmisma vai radikalizācijas motīvs. Ir jārunā par situāciju kā tādu. Kur ir problēma? Kas īsti notiek? Tālāk darbinieki liek lietā savu pieredzi kā musulmaņi, cenšoties saprast, cik nopietni tas ir. Ir jāapzinās, ka mediju informācija, neskaitāmie „Youtube klipi internetā padara ekstrēmismu ārkārtīgi pievilcīgu jauniešu acīs. Daži iesaistās radikālos grupējumos ar nolūku provocēt savus vecākus. Vienkārši grib paskatīties, kā vecāki reaģēs. Gan musulmaņu, gan ne musulmaņu vecāki, manot, ka viņu bērns pēkšņi sāk uzvesties kā radikālis vai kļuvis ļoti reliģiozs, jūtas bezpalīdzīgi. Viņi nezina, ko darīt, kad bērns piepeši sāk pārmest tēvam un mātei: “Jūs nepareizi dzīvojat! Jūs esat nepietiekami reliģiozi!” Taču tas nenozīmē, ka šie ir jaunieši, kuri noteikti grasās braukt uz Sīriju, lai pievienotos "Islāma valstij". Projekta darbinieku uzdevums ir noskaidrot, cik nopietni tas ir, un viņi to dara, izmantojot savus kontaktus ar musulmaņu kopienām, mošejām, imamiem. Viņi zina, kas notiek noteiktās pilsētas daļās, pazīst ģimenes, var runāt ar skolotājiem. Ar to “Ceļarādītāja” projekts ir īpašs, ka tiek izmantots plašs informācijas tīkls,” stāsta eksperte

Cik lielus panākumus līdz šim guvis projekts un cik daudz jauniešu izdevies novērst no radikalizācijas, ziņu nav. Ne tikai tādēļ, ka projekts ir jauns, bet arī tāpēc, ka rezultātus vispār izmērīt ir grūti. Ir iespējams uzskaitīt laiku, kuru darbinieki pavada sarunās ar jauniešiem, saskaitīt izbraukumus un uzrakstītos e-pastus, bet nevar izmērīt, kā tas ietekmējis to, kas notiek jauniešu galvās. Taču ir labi, ka šis darbs vispār ir sākts, uzskata Manemanne.

„Tas ir visas sabiedrības uzdevums. Tie taču ir mūsu jaunieši, lielākā daļa ir dzimuši šeit, Vācijā, daži ir vācieši, dažiem ir migrācijas pagātne, bet viņi pieder mūsu sabiedrībai. Un mums jārūpējas, lai viņiem sabiedrībā ir sava vieta, lai viņiem nav jāseko filmām internetā, lai nav jāseko radikāļiem, bet lai viņi justos pieņemti, lai viņiem ir profesija un darbs. Un tā, manuprāt, ir problēmas sakne,” uzsver Manemanne.

Būt kontaktā ar musulmaņu jauniešiem ir svarīgi arī no tā viedokļa, ka šādā veidā integrācijas iestādes iegūst vairāk pētnieciskas informācijas par ekstrēmismu. Piemēram, lai gan policijas rīcībā ir daudz datu un ziņu par diviem islāma radikāļu noziegumiem, kas šokēja Bonnu pirms pāris gadiem - dzelzceļa stacijā ievietoto spridzekli un vairāku desmitu policistu ievainošanu demonstrācijā Lamersdorfā – joprojām nav skaidrs: kāpēc? Kas īsti notika šo noziedznieku galvās?

Ja integrācijas speciālisti to zinātu, viņi varētu efektīvāk veikts prevencijas darbu. Tāpat, kā uzsver Manemanne, ir pēdējais laiks domāt, ko darīt ar cilvēkiem, kuri atgriežas Vācijā pēc karošanas "Islāma valstī". No vienas puses, viņi ir noziedznieki, kuriem likums paredz kriminālatbildību. No otras puses, ja viņi vēlas atsvabināties no savām saitēm ar "Islāma valsti", viņiem ir jāpalīdz un jāpasargā no citu ekstrēmistu atriebības.